Raksti

Kunga dienas Svētā Mise

Arvien biežāk var sastapt kristītus cilvēkus, pat tādus, kas bijuši pie pirmās Svētās Komūnijas, bet kas labprātīgi atsakās no dalības svētdienas Svētajā Misē. Tas liecina ne tikai par to, ka viņi atstāj novārtā savu pienākumu, bet arī par acīmredzamu ticības vājināšanos.

  Pienākums piedalīties svētdienas Svētajā Misē katoli saista sirdsapziņā. Labprātīga atteikšanās apmeklēt svētdienas Svēto Misi ir nāvīgs grēks, kas sarauj saites ar Dievu.

  Daļa ticīgo, kas svētdienās nenāk uz baznīcu, pat nemēģina attaisnoties, uzskatot, ka tā ir viņu darīšana, un viņi visbiežāk apgalvo, ka nākšana uz baznīcu viņiem neko nedod. Citi mēģina attaisnoties paši savā priekšā, tuvāko priekšā, priestera priekšā, bet viņu attaisnojumi ir ļoti parasti, salīdzinot ar tās lietas svarīgumu, no kuras viņi atsakās. Šie cilvēki jau ir nostājušies uz ticības iznīkšanas ceļa.Reiz, sarunājoties ar kādu sievieti parkā, viņa jautāja, vai tad, ja viņai ir ārsta zīme, viņa var neiet uz svētdienas Svēto Misi. Priesteris viņai jautāja, no kurienes viņa tagad nāk. – „ No vārdadienas svinībām pie draudzenes ”. Ja ir iespējams aiziet pie draudzenes uz vārda dienu, kādēļ tad nebūtu iespējams aiziet un piedalīties Mielastā, ko sagatavojis pats Dievs? Šādas attaisnošanās ikdienā ir bieži sastopamas – vienam nav attiecīgu apavu, citam apģērba, citam ir iesnas … Ir ērts palūkoties, kādu iemeslu dēļ cilvēki visbiežāk atsakās no Svētās Mises. Ērta atpūta gultā, televizors, izbrauciens, sporta spēles, ciemiņi. Tās viņiem ir svarīgākas lietas nekā piedalīšanās Svētajā Misē, bet tā ir zīme, kas liecina par vāju ticību.

   Mēs par to runājam, lai atvērtu acis un pamanītu nopietnus draudus, kādos atrodas cilvēks. Ikdienā tiekoties ar cilvēkiem, kam sāk zust ticība, apdraudēta tiek arī mūsu ticība. Cik gan sāpju piedzīvo tēvs vai māte, redzot, ka pieaugušais dēls vai meita, kas audzināti reliģiskā garā, atsakās no svētdienas Svētās Mises. Arvien biežāk var sastapt drāmas ģimenēs, kurās viens no laulātajiem ir nepraktizējošs, bet otrs praktizējošs. Bieži neticīgais pārvelk savā pusē to, kas ticēja un bija praktizējošs. Pēc diviem vai trijiem gadiem mums ir darīšana ar nepraktizējošu laulāto pāri. Neticība ir lipīga. Ir nepieciešams saskatīt visu šo sekularizācijas procesu, kas notiek sabiedrībā, un mums attiecībā pret to ir jāieņem noteikta nostāja.

Pirmkārt, nav jābrīnās. Cilvēki no ticības gāja prom, iet un ies. Tā kā cilvēks ir vājš, šī parādība reliģiskajā dzīvē ir diezgan bieža. Ticību var zaudēt. Ja cilvēks zaudē ticību, tad nav iemesla nākt uz baznīcu. Vārds „ svēts „ viņam neko nenozīmē. „ Svētā diena „ ir tukšs izteiciens. Ja kāds meklē ticību un vēlas ticēt, viņš nāk uz baznīcu, lai satiktos ar ticīgu cilvēku kopienu, lai viņu vidū atrastu dārgumu, ko meklē.

Bet, ja cilvēks nemeklē ticību, viņš neatnāks. Neviens nav jāspiež, lai ietu uz baznīcu. Piespiestas lūgšanas Dievam nav mīļas. Protams, kamēr bērni atrodas vecāku apgādībā, tie jāved uz baznīcu, bet nekad – ar spēku. Savukārt, ja runa ir par pieaugušu cilvēku, tad viņam pašam par sevi jāuzņemas pilna atbildība. Un lai Dievs pasargā, nav jārīko skandāli, ja kāds svētdienā neiet uz baznīcu. Runa ir par to, lai baznīcā negājēju grēkam nepievienotos mūsu dusmas, uztraukums. Par šādu cilvēku ir jālūdzas. Un tas ir viss, ko mēs varam darīt.

Un visbeidzot, trešais elements: ir jāapzinās, ka neticīgs cilvēks ir draudi, viņš apdraud mūsu ticību, un situācijā, kad bieži nākas dalīties kopīgā dzīves vietā ar neticīgu cilvēku, mums jādara viss, lai viņš mūsu ticību neiznīcinātu, lai mūsu ticība uzvarētu. Ticīgs cilvēks ir stiprāks par to, kam nav ticības. Ja šī ticība ir dzīva, uzvara ir iespējama.

Ir vērts atcerēties, ka visu veidu apdraudētībā cilvēkam ir jātuvinās Dievam, nevis no Viņa jāattālinās. Šī vēršanās pie Dieva liecina par ticības autentiskumu. Ticīgs cilvēks brīdī, kad viņam draud briesmas, pievēršas Dievam, griežas pie Viņa, un caur to viņa ticība pieaug un nostiprinās. Šajā kontekstā varbūt būs vieglāk saprast, ka nav runa tikai par pienākumu svētdienās piedalīties Svētajā Misē, runa ir par pamatvērtību – mūsu ticību. Mūsu klātbūtne svētnīcā, baznīcā ir publisks ticības apliecinājums. Ne tikai apliecinājums, bet arī zīme, ka mēs rūpējamies, lai ticība pieaugtu. Tā, lūk, ir šīs svētās dienas, Kunga dienas, lielā vērtība. Stundu ilgā klātbūtne baznīcā ir zīme, ka mēs rūpējamies, lai tiktu svētdarīti un svētdarītu visu mūsu nākamo nedēļu. Tādēļ Baznīca, pasludinot savu bausli: „ Tev būs svētdienās un svētku dienās piedalīties Svētajā Misē „ , ir domājusi par to, lai saglabātos mūsu ticība. Realitātē, kādā mums nākas dzīvot, ir nepieciešams apzināties, ka viss ir atkarīgs no mūsu individuālās nostājas, no rūpēm par ticības padziļināšanu, no rūpēm par tās bagātības atklāšanu, ko saņemam, piedaloties Svētajā Misē. Pat tad, ja mums blakus esošā sabiedrība aizietu tālu no Dieva, mēs, zinot par kādu dārgumu ir runa, nekad no tā neaiziesim.

 Eduards Stanieks, Rūpēs par sirdsapziņu

________________________________

Atmest ļauno un izvēlēties labo.

Pravieša Isaja grāmata 7, 14-15

   Tādēļ Tas Kungs pats jums dos zīmi: redzi,  jaunava kļūs grūta un dzemdēs dēlu, un viņa tam dos vārdu Emanuēls.
No biezpiena un medus viņš pārtiks, kamēr viņš pratīs ļaunu atmest un labu pieņemt.

 

  Isaja pravietojumu par „jaunavu kas ieņems un dzemdēs dēlu” mēs pārdomājam Kristus dzimšanas svētku gaismā (jeb kontekstā). Lai labāk saprastu šos vārdus atcerēsim notikumus no Bībeles pirmās lappuses (Rad 3,1-7), kad pirmie cilvēki nebija paklausīgi Dieva vārdiem jo čūskas kārdinājums bija vilinošāks par Dievu: „Tā kā Dievs zināsiet kas ir labs un kas slikts” . Mēs, kas esam radīti pēc Dieva līdzības un attēla esam aicināti uz draudzīgo dzīvi ar Dievu. Pirmajiem cilvēkiem likās , ka viņi var būt „līdzvērtīgi Dievam” nevis līdzīgi Viņam, ka zinot kas labs un slikts tik pat kā Dievs varēs noteikt kas ir labs un kas slikts. Dievs mīlestības un labestības mudināts radīja pasauli un cilvēkus. Ļaunā gara – čūskas – viltība grib to Dieva mīlestību apšaubīt. Dara, ka cilvēkam zūd uzticība Dievam. Cilvēks vairs neredz, ka Dievs ir labs, mīlošs, pilns, ka Viņam nekā netrūkst, ka vienīgi Viņš ir Tas, ka var cilvēkiem dot labumus un darīt viņus laimīgus. Cilvēkam sāk likties, ka Dievs ir viņa konkurents, no kura ir jātiek vaļā. Tāpēc cilvēks grib iekarot „labā un sliktā zināšanās” bet to vietā atklāj savu kailumu un tukšumu „Tad viņu abu acis tapa atvērtas, un viņi atzina, ka viņi bija kaili” (Rad 3, 7). Čūskas ļaunprātība sagrozīja cilvēkos Dieva attēlu un līdzību un draudzību ar Radītāju.                                                                               Tomēr cilvēku sirdīs ir ilgas pēc Dieva , tāpēc Dievs nav pametis mūs, mīlestību pret mums jo Viņš kļuva par Emanuēlu , kas ebreju valodā nozīme: Dievs ar mums.  Ziemassvētkos svinam Jēzus Kristus atnākšanu pie mums, Kas jau 2013. reizi nāk lai mūs mācītu kā atmest ļauno un izvēlēties labo.

Priesteris Marcins Vozņaks (17.12.2011.)

Advertisements