… par Reinkarnāciju ?

  • Kritisks pārskats

Reinkarnācija

  Ticība tam, ka cilvēks uz zemes nedzīvo tikai vienu reizi, bet izdzīvo vairākas dzīves, pēdējos gadu desmitos atradusi daudzus piekritējus arī Rietumos. Sabiedrībā pazīstamas personas apgalvo, ka reiz jau ir dzīvojušas. Nostāsti par atgriešanos iepriekšējā dzīvē šos priekšstatus šķietami apstiprina. Šīm idejām ir atvērti arī daudzi kristieši. Aptaujas rezultāti liecina, ka reinkarnācijai tic aptuveni 20% kristīto. Vai šie priekšstati saskan ar kristīgo ticību?

Kā radusies ticība reinkarnācijai?

   Ideja, ka cilvēks nedzīvo tikai vienreiz, bet gan vairākkārtīgi pārdzimst, rodama Austrumu reliģijās. Arī senajās Rietumu kultūrās šī ideja nebija pilnīgi sveša, tomēr tā bija sastopama visai reti – pārsvarā tikai nelielās, ezotēriskās grupās.

Kā hinduismā, tā arī budismā šai idejai, kaut arī dažādās izpausmēs, ir nozīmīga loma. Šo reliģiju pārstāvji tic, ka katrā cilvēkā ir dievišķā dzirksts, kas attīstās vairāku dzīvju garumā, līdz sasniedz vienotību ar dievišķo.

Ar to saistīts ir karmas likums: katra darbība rada sekas, kas var ietekmēt arī turpmāko eksistenci. Cilvēka liktenis – kā labais, tā sliktais – tiek skaidrots ar „ karmas „ ideju. Karma cilvēku piesaista pārdzimšanas aplim. Austrumu cilvēku mērķis ir savas dzīves laikā noārdīt karmu, lai pārdzimšana vairs nebūtu nepieciešama.

Reinkarnācija modernajā ezotērikā.

    Ideja par reinkarnāciju plašāku atzinību Rietumos guva saistībā ar tā dēvēto ezotēriskas uzplaukumu.

–         Rietumos šī ideja tika sasaistīta ar evolūcijas teoriju, un Austrumu „ pārdzimšanas loks „ tika interpretēts kā „ nemitīgas augstākas attīstības spirāle „;

–         Tā dēvētās reinkarnācijas terapijas ietvaros tiek veikta „ atgriešanās „ iepriekšējā dzīvē. Biogrāfiskie stāsti caur hipnozi, ir izskaidrojami arī neticot iepriekšējai dzīvei, tomēr ezotēriķi tos bieži izmanto kā „ pierādījumu „ reinkarnācijas idejas patiesumam

Vai arī kristietībā pastāvēja ticība reinkarnācijai?

   Reizēm dzirdams apgalvojums, ka arī Jēzus un pirmie kristieši ticēja reinkarnācijai un tikai vēlāk kāds koncils apspieda šo ticības priekšstatu. Taču tas neatbilst vēsturiskiem faktiem. Minētais koncils 553. gadā Konstantinopolē noraidīja Origena mācību, kas ietvēra uzskatu par dvēseles eksistenci vēl pirms tās dzīves uz zemes. Tomēr arī viņš par reinkarnāciju nekad nemācīja.

–         Bībelē nav neviena norādījuma par reinkarnāciju. Sākotnējos Vecās Derības tekstos cilvēka dzīve beidzās ar nāvi, tikai vēlāk rodas ticība uz mirušo augšāmcelšanos. Cilvēkam ir „ nolemts mirt vienreiz „ ( sal.: Ebr. 9,27).

–         Vēlāk dažas kristīgās sektas, piemēram, agnostiķi, pārņēma priekšstatus par reinkarnāciju. Taču no baznīcas tēvu rakstiem ir skaidri zināms, ka tā vienmēr tikusi uzskatīta par maldu mācību un nekad nav iekļauta ticības apliecinājumā.

–         Svēto Rakstu vietas, kas tiek izmantotas kā „ pierādījums „ reinkarnācijas ticamībai, tiek interpretētas pilnīgi nepareizi. Piemēram, šādi Jēzus vārdi par Jāni Kristītāju: „ … Un kad jūs gribat saprast: viņš ir Elija, kam bija jānāk ” (Mt.11,14). Tomēr jūdi neticēja „ pārdzimšanai „ ,jo, pamatojoties uz 2. Ķēniņu grāmatas stāstu, Elija nebija miris, bet gan uzbraucis debesīs ( 2. Ķēn. 2,11).

–         Reizēm tiek jautāts, vai aklums no dzimšanas ir grēka sekas ( sal.: Jņ. 9,2). Vai tas ir pierādījums ticībai karmas likumam? Pēc rabīnu mācības bērns jau mātes miesās varēja sagrēkot pret savu māti un tādējādi jau pirms dzimšanas uzņemt uz sevis grēku nastu. Tomēr Jēzus ar savu atbildi sagrauj šos cilvēciskos secinājumus: „ Ne viņš grēkojis, ne viņa vecāki, bet Dieva darbiem jāparādās viņā.” (Jņ.9,3)

Atšķirības

–         Bībeles mācība neietver to, ka cilvēka dvēselei pienākas dabiskā nemirstība. Nemirstīgs ir vienīgi Dievs un Viņa mīlestība pret cilvēkiem. Cilvēku nemirstīgu padara mīlestības attiecības, ko Dievs uztur ar cilvēku;

–         Bībeliskā mācība noraida uzskatu, ka ķermenis ir dvēseles trauks, kas regulāri tiek nomainīts. Bibliski – kristīgais cilvēka attēls mums cilvēku atklāj kā nešķiramu miesas un dvēseles veselumu. Kristīgā cerība uz pestīšanu nav balstīta uz dvēseles pastāvēšanu, bet gan uz visa cilvēka augšāmcelšanos;

–         Kristīgā ticība ir pretrunā ar karmas mācību, kas norāda, ka ikviens cilvēks ir atbildīgs par savas dzīves likteni. Kristietībā pastāv arī Nevainīgā ciešanas;

–         Saskaņā ar kristīgo ticību, cilvēkam pašam nav jāsasniedz un viņš pats nemaz nevar sasniegt pilnību. Tā vietā, lai pats sevi atpestītu caur karmu, kristietība tic Dieva piedodošajai mīlestībai.

Mācība par šķīstītavu ietver to, ka cilvēka pilnības sasniegšana var notikt arī pēc viņa nāves uz zemes. Tomēr šķīstītava nav vieta, kur cilvēks atstrādā vēl neizpirktos grēkus, bet gan vieta, kur Dieva mīlestības uguns cilvēku pārveido par mīlestības cilvēku.

©Klements Pīlārs, Austrija

Sagatavojusi Sv. Damiāna lūgšanu grupa un brāļi kapucīni

Paldies arī Jānim Lullem

Imprimatur

+ Janis Pujats

Rīgas arhibīskaps – metropolīts

2010.gada 26. aprīlis

Advertisements