… par Rīkstniecību?

  • Kritisks pārskats

Rīkstniecība

   Kopš seniem laikiem, īpaši kopš viduslaikiem līdz mūsdienām, cilvēki ir mēģinājuši zemē atrast paslēptus dārgumus ar lazdu rīkstes vai kāda cita rīka palīdzību. Tika uzskatīts, ka rīkstes noslēpumainā kustība norāda uz meklētās lietas atrašanās vietu. Arī agrāk bija daudz skeptiķu, kas uzskatīja, ka tādā veidā nekas nevar tikt panākts. Paracelss šāda veida praksi dēvēja par „ nedrošo mākslu”.

   Jau kopš 5. gadsimta rīkstes āderu meklēšanai ir pieminētas grāmatās, kas pauž māņticīgus uzskatus. Arī mūsdienās šai „ mākslai „ ir daudz piekritēju. Viņi sevi dēvē par rīkstniekiem. Viņi uzskata, ka ir jutīgi uz starojumu.

Rīkste dažādās formās tika lietota jau ļoti sen. Iesākumā tā tika izmantota, lai pagodinātu dievus vai lai pareģotu nākotni.

   Kas ir rīkstniecība?

   Ko cilvēki meklē , lietojot rīkstes un svārstus?

  • Viduslaikos cilvēki meklēja rūdu un ūdeni;
  • Mūsdienās cilvēki meklē ūdeni vai pazemes avotus;
  • Pēdējo 70 gadu laikā rīkstnieki ir sākuši meklēt zemes starojumu vai tā saucamās ģeopataloģiskās zonas, graujošās zonas vai starojuma tīklojumu. Par tradīciju ir kļuvis meklēt vietas, kam piemīt īpašs spēks. Alternatīvo medicīnu ārsti lieto svārstu ( dažreiz arī rīksti ) , lai diagnosticētu slimību vai atrastu cilvēkam piemērotus medikamentus.
  • Daudzi lieto svārstu vai rīksti, lai piekļūtu jebkura veida apslēptajai informācijai.

Pazemes avotu ietekme, graujošās zonas – vai tās eksistē?

Pazemes avotus vai tā saucamās „ ģeopataloģiskās zonas „ nevar pierādīt zinātniski.

Ģeologi saka – nē. Tā ir tikai šķietama pārliecība, ko zinātnieki nevar pierādīt, jo :

  1. Ūdens neplūst pazemes strautos, bet ir vispārēji izplatīts pa visu pazemi. Graujošās zonas vai zemes starojums, kā to raksturo rīkstnieki, nevar tikt izmērīts vai pārbaudīts ar kādu citu objektīvu metodi. To var tikai subjektīvi sajust;
  2. Rīkstnieki, kas neatkarīgi viens no otra pārbauda noteiktu teritoriju, ļoti reti var uzrādīt vienādu rezultātu;
  3. Vispārzināmie un izmērāmie fizikas likumi atšķiras no tiem likumiem, ko piedāvā rīkstnieki;
  4. Rīkstniecība tāpat kā okultisms vai pseidozinātnes zinātnieku vidū tiek uzskatītas par māņticību. Rīkstniecības rezultāti ir atkarīgi no rīkstnieku un svārstu lietotāju pašapmāna.

Kāpēc svārsts vai rīkste reaģē, ja tos izmanto? Kāpēc rīkstnieki atrod „   pazemes avotus ”? Kāpēc daži cilvēki guļ labāk, ja kāds, lietojot svārstu, ir ieteicis novietot gultu citā vietā?

  • Rīkstes vai svārsta kustēšanos izraisa neapzinātas muskuļu kustības;
  • Zemapziņas līmenī rīkstnieks ir atbildīgs par rezultātiem, atbildīgs par to, kurā vietā rīkste varētu kustēties. Rīkstnieks ir atbildīgs par to, uz kuru pusi kustēsies svārsts;
  • Kustība notiek tad, kad persona to neapzināti vēlas;
  • Graujošās zonas nav iespējams pierādīt ne ar kādām objektīvām tehnikām, tāpēc zinātnieki secina, ka šīs graujošās zonas eksistē tikai to cilvēku prātos, kuri tām tic;
  • Tā kā ūdens viscaur pārklāj teritoriju ( Eiropā pazemes ūdeni var atrast 60% – 95%), tad katrs rīkstnieks to arī atod. Daži rīkstnieki orientējas, neapzināti vadoties pēc augiem, kokiem, kas norāda, kurās vietās ūdens varētu tikt atrasts mazākā dziļumā. Ņemot vērā šādas zināšanas, svārsts nav vajadzīgs;
  • Dažādu slimību ietekmē vai citu problēmu gadījumā rīkstnieki vienmēr kaitīgās vietas atrod tur, kur ir novietotas šo cilvēku gultas. To, ka pozitīvs rezultāts tiek novērots pēc gultas vietas maiņas, varētu saukt arī par placebo efektu ( iedomu spēks).

Vai svārsta un rīkšu lietošana var izraisīt problēmas?  

   Kancerogēnu ģeopataloģisku zonu eksistence ir spekulatīva ideja, kas pirmo reizi tika minēta 1930. gadā. Tas, ka pastāv kancerogēnas ģeopataloģiskas zonas, ir spekulatīva, maldīga ideja. Kamēr pirmsindusrtiālajā laikmetā visi neizskaidrojamie negadījumi, slimības un nelaimes tika attiecinātas uz raganu vai dēmonu darbību, mūsdienās – saskaņā ar modernā laikmeta kultūru – tiek vainots starojums. Amuleti, talismani un „ starojumu aizsargājošā mašinērija „ ir līdzvērtīgi māņticības izpausmes veidi. Bailes no dēmoniem vai no iedomāta starojuma ir seno pagānisko baiļu izpausme, kas var pārņemt tos, kuri netic Jēzus Kristus spēkam un pestīšanai.

  • Tā kā rīkstes vai svārsta kustības notiek zemapziņas iespaidā, tad nevajadzētu ticēt, ka ar to palīdzību ir iespējams iegūt apslēptas zināšanas;
  • Tā kā svārstu lietošana vai rīkstniecība tic graujošām/kaitīgām zonām, tas var radīt bailes un brīvības zaudēšanu tiem, uz kuriem tas attiecas;
  • Uzskats, ka cilvēki saslimst vai viņiem ir kādas citas problēmas kaitīgo/graujošo zonu ietekmē, kavē to patieso cēloņu meklēšanu un problēmu novēršanu. Spekulanti nereti piedāvā ļoti dārgus, nevajadzīgus mehānismus, lai noņemtu patiesībā neeksistējošu radiāciju vai pazemes avotu starojumu;
  • Svārstu vai rīkstes izmantošana diagnozes noteikšanā ir pilnīgi apšaubāma, un to vajadzētu strikti noliegt. Var draudēt briesmas, ka pacientam var tikt noteikta nepareiza diagnoze un nepareiza ārstēšana;
  • Svārsta lietošana lēmumu pieņemšanā var izraisīt atkarību un personīgās atbildības zaudēšanu.

Kādēļ kristieši satraucas par rīkstēm un svārstiem?

  • Ne viens vien rīkstnieks savā darbībā cenšas pārspēt savas dabīgās spējas. Piemēram, svārsta lietošana virs kartes, caur ko tiek mēģināts iegūt nepieejamu informāciju, pārsniedz dabiskās zināšanas;
  • Svārsta un rīkstes lietošana, lai atrastu pazudušas lietas, ko cilvēks nevar izdarīt dabiskā veidā, top par gaišredzības praksēm. Šādas prakses visās to formās ir grēks ( skat. : 5.Moz. 18,9-11)
  • Cilvēki, kas nodarbojas ar rīkstniecību vai svārstu lietošanu, ar laiku pāriet arī uz citu okultu, uz māņticību balstītu prakšu veikšanu.

©Klements Pīlārs, Austrija

Sagatavojusi Sv. Damiāna lūgšanu grupa un brāļi kapucīni

Paldies arī Jānim Lullem

Imprimatur

+ Janis Pujats

Rīgas arhibīskaps – metropolīts

2010.gada 26. aprīlis

Advertisements