4 „ dzīvie rožukroņa „ pulciņi

Dzīvais rožukronis

Par Dzīvā rožukroņa dibinātāju tiek uzskatīta Paulīna Žariko, kura   dzimusi 1799. gadā Lionā 21. jūlijā reliģiskā ģimenē. 18 gadu vecumā, zīda   fabrikas strādnieču vidū viņa dibināja biedrību, kuras mērķis bija ar   lūgšanām un upuriem atlīdzināt zaimus pret Vissvētāko Jēzus Sirdi.

Viņas brālim Fileasam, kurš iestājās garīgajā seminārā „Saint Sulpice” un   gatavojās misiju darbam Ķīnā, bija kontakti ar ārzemju misiju tēviem. Viņš   iededza Paulīnā misijas garu, un no šī laika viņa sāka meklēt finansiālo   palīdzību misionāriem. Viņa domāja, ka mazos, bet daudzos ziedojumos būs   iespējams atrast vajadzīgo palīdzību. Paulīna iedomājās, ka katra viņai   pazīstamā persona varētu atrast vēl 10 citus cilvēkus, un katrs ziedotu   simbolisko grasi nedēļā. Ziedojumi tika vākti no viņai uzticīgām personām. Tā   tapa „desmitnieki” (vāca ziedojumus no desmit cilvēkiem), „simtnieki” (vāca   ziedojumus no „desmitniekiem”) un „tūkstošnieki” (vāca ziedojumus no   „simtniekiem”). Viņas biktstēvs teica: „Tu nevari būt tik gudra, lai pati to   izdomātu, visdrīzāk šī ideja nāk no Dieva. Tāpēc es tevi aicinu, lai tu šo   darbu turpinātu.”Arī viņas brālis Fileass un viņa draugs Viktors Žirodons, kas bija   ārzemju misiju loceklis, aicināja Paulīnu turpināt šo skaisto darbu. Pēc   neilga laika kāds franču bīskaps sūtīja uz Lionu savu pārstāvi, lai tas   sameklētu finansiālus līdzekļus misijām Luiziānā un dibinātu biedrību, kas   regulāri atbalstītu šīs misijas. Pāris ietekmīgi Lionas iedzīvotāji   sapulcējās 1822. gada 3. maijā, lai pārrunātu iespējamos palīdzības veidus.   Viktors Žirodons iepazīstināja sapulcinātos ar jau divus gadus pārbaudīto   sistēmu, ko ieviesa Paulīna – šī ideja visiem iepatikās. Tika pieņemts, ka no   savāktajiem ziedojumiem tiks atbalstītas visas pasaules misijas. Sapulcinātie   dibināja biedrību ar nosaukumu „Ticības izplatīšanas darbs” Kaut gan Paulīna   netika uzaicināta uz šo vēsturisko sapulci un nekad nebija saistīta ar   biedrības valdi, tomēr viņa labprāt nodeva visu, ko bija izveidojusi, kā arī   savākto naudu, sev atstājot vienīgi „simtnieces” lomu. Tikai pēc gadiem   Baznīca piešķīra viņai „Ticības izplatīšanas darba” dibinātājas godu. Paulīna   sevi viņa uzskatīja par sērkociņu, kas aizdedz lielu liesmu. 1922.   gada 3. maijā, „Darba” simtgades jubilejā, pāvests Pijis XI tam piešķīra   nosaukumu „Pāvesta ticības izplatīšanas darbs” (PTID), ieteicot to ieviests visā   Baznīcā, un tā valdi pārcēla no Lionas uz Romu.

Pēc pāris gadiem Paulīna sāka meklēt garīgo palīdzību misijām, kuras,   kaut gan apgādātas ar naudu, tomēr nenesa lielus garīgus augļus. Dieva   iedvesmas vadīta, viņa nolēma rožukroni vērst par plaši izplatītu lūgšanu   Evaņģēlija sludināšanas nodomā. Tas nebija viegli izdarāms, jo pēc   apgaismības laikmeta un franču revolūcijas, rožukronis tika uzskatīts par   pārmērīgi dievbijīgu cilvēku lūgšanu. “Visgrūtākā un vissvarīgākā lieta ir   padarīt rožukroni par visu cilvēku lūgšanu” – rakstīja Paulīna. 1826. gadā 27   gadu vecumā viņa dibināja Dzīvo rožukroni (sauktu arī par Misiju dzīvo   rožukroni), kas ātri izplatījās un viņas nāves brīdī sasniedza 3 miljonu   dalībnieku skaitu.

Paulīna izmantoja tādu pašu metodi kā misiju finansiālā atbalsta   organizēšanā, bet „desmitnieku” sistēmas vietā ieviesa „piecpadsmitniekus” –   grupas, kurās bija 15 cilvēki, kuri apņēmās katru dienu lūgties vienu no   rožukroņa noslēpumiem, to pārdomājot. Noslēpumi tika no jauna izlozēti reizi   mēnesī. Iesaistītajām personām tika izveidotas savstarpējas saistības starp   noslēpumiem un nodomiem. „Kad viens no grupas locekļiem, pārdomājot noslēpumu   par Kristus iemiesošanos, lūdzās pazemības tikumu kādam grēciniekam, kas   uzticēts „piecpadsmitnieka” lūgšanām, tad otrs, kuram paredzēts noslēpums par   Kristus ciešanām Ģetzemanes dārzā, lūdzās grēku nožēlu šim pašam grēciniekam,   bet kāds cits savukārt lūdzās gandarīšanas garu.” – skaidroja Paulīna. Kopīgs   bija visu prieks, kad šīs lūgšanas tika uzklausītas. Lai nostiprinātu   savstarpējo līdzatbildību, Paulīna veidoja grupas tā, lai katrā būtu kāds   ļoti dedzīgs ticīgais, kādi vidēji dedzīgi un tādi, kuriem bija tikai labā   griba – „piecpadsmit ogles, no kurām viena deg, trīs vai četras knapi gruzd,   bet pārējās ir aukstas”, tādējādi kvēlošas ogles aizdedzināja citas.

Šī uguns patiešām uzliesmoja. Pēc pieciem gadiem (1831) Paulīna rakstīja:   „Rožukroņa lūgto noslēpumu skaits pieaug ar neticamu ātrumu Itālijā, Šveicē,   Beļģijā, Anglijā un daudzos Amerikas rajonos (..) Visur, kur veidojas   „piecpadsmitnieki”, pamanāma Dieva žēlastību nostiprināšanās cilvēkos”. 1862.   – Paulīnas nāves gadā (viņa mira nabadzībā uz aizmirstībā) Dzīvā rožukroņa   locekļu skaits sasniedza 2 miljonus 250 tūkstošus dalībnieku. Ar laiku   Dzīvais rožukronis aptvēra visu pasauli, bet tā locekļi lielā skaitā   stiprināja „Ticības izplatīšanas darba” pulkus.

Vēl Paulīnas dzīves laikā dominikāņu ordeņa ģenerālis Dzīvā rožukroņa   brālību pievienoja lielai vēsturiskai dominikāņu Rožukroņa ģimenei, kura   aptver arī Rožukroņa brālību un Mūžīgo rožukroni, bet pāvests Gregors XVI   (1831-1846) apstiprināja Dzīvo rožukroni kā oficiālu Baznīcas brālību.   Pāvests Leons XIII savā vēstulē 1881. gada 13. jūnijā rakstīja: „Pateicoties   Paulīnai Žariko, īstenojas ideja, kā sadalīt piecpadsmit rožukroņa noslēpumus   piecpadsmit personām. Tādā veidā viņa brīnumaini izplatīja un lūgšanu   Dievmātei padarīja par nemitīgu.” Pāvests Jānis XXIII 1963. gadā parakstīja   dekrētu, kas apstiprināja Dieva kalpones – Paulīnas Žariko tikumu varonību,   bet Lionas iedzīvotāji un PTID biedri visā pasaulē lūdza brīnumu, kas ir   nepieciešams beatifikācijas noteikumos.

Dzīvais rožukronis pastāvēja „piecpadsmitnieku” sistēmā līdz 2002. gadam,   jo pāvests Jānis Pāvils II apustuliskajā vēstulē „Rosarium Virginis Mariae”   2002. gada 16. oktobrī palielināja rožukroņa daļu un noslēpumu skaitu. Sakarā   ar to Dzīvā rožukroņa pulciņu dalībnieku skaists pašlaik sasniedz 20   cilvēkus.

Pastāv gan tādi rožukroņa pulciņi, kuros lūdzas visu paaudžu ticīgie, gan   tādi, kas saistīti ar konkrētām ticīgo grupām – ģimeņu rožukroņu pulciņi,   sieviešu vai vīriešu rožukroņu pulciņi, jauniešu vai arī bērnu pulciņi.

Dzīvo rožukroni veido Dzīvā rožukroņa pulciņi, kurus sauc arī par   Dzīvajām rozēm. Katrā „Rozē” iesaistīti 20 ticīgie un katrs no tiem lūdzas   vienu rožukroņa noslēpumu dienā (laiks nav konkrēti noteikts). Katras „Rozes”   dalībnieki ir aicināti būt savstarpēji atbildīgi par pārējiem pulciņa   biedriem un uzticīgi lūgties savus noslēpumus. Tomēr jāatceras, ka   iesaistīšanās Dzīvajā rožukronī ir laba apņemšanās lūgties vairāk nekā parastam   ticīgajam, un, ja kāds neatrod laiku paredzētā noslēpuma lūgšanai, tad viņam   sakarā ar to nekādā gadījumā nav grēka! Šis princips attiecas arī uz   Rožukroņa brālību vai Mūžīgā rožukroņa dalībniekiem.

Katru mēnesi (parasti pirmajā sestdienā vai svētdienā) rožukroņa   noslēpumi tiek mainīti – tas var notikt pēc lozēšanas vai arī kārtējā   noslēpuma nozīmēšanas.

Galvenais Dzīvā rožukroņa mērķis ir lūgšana misiju nodomā, tas nozīmē,   lūgšana par tiem, kuri sludina Evaņģēliju nekristīgajās zemēs, un tiem,   kuriem Tas tiek sludināts. Katram mēnesim ir paredzēti speciāli nodomi, kuros   lūdzas Dzīvā rožukroņa dalībnieki visā pasaulē (nodomi, kas paredzēti   tuvākajiem mēnešiem publicēti raksta beigās). Blakus misiju nodomiem lūgšanām   var būt uzticēti arī citi.

Dzīvā rožukroņa misiju saknes no jauna atklāja arhibīskaps Fultons J.   Šīns, kas bija PTID direktors ASV (1950 –1966). Viņš vēlējās, lai katrs   kristietis lūgtos visas Baznīcas nodomos, tāpēc piedāvāja, lai katrs rožukroņa   noslēpums būtu krāsā, kura simbolizē kādu kontinentu. Zaļā krāsa – lūgšana   par Āfriku (saistīts ar zaļajiem Āfrikas tropu mežiem), sarkanā krāsa – par   Ameriku (indiāņu, pirmo Amerikas iedzīvotāju ādas krasa), baltā krāsa – par   Eiropu un par pāvestu (eiropiešu ādas krāsa), zilā krāsa – par Okeāniju   (zilie Klusā okeāna ūdeņi, kuros izkaisītas daudzās salas) un dzeltenā krāsa   – par Āziju (lielas Āzijas iedzīvotāju daļas ādas krāsa).

Rožukroņa pulciņi ir domāti arī kā garīgās dzīves veicinātāji, tāpēc ir ieteicams   „Rožu” dalībniekiem satikties noteiktā dienā un kopā piedalīties kādā, īpaši   viņiem paredzētā dievkalpojumā. Parasti katram pulciņam ir arī nozīmēts   atbildīgais – zelators, kuram ir uzticētas rūpes par pulciņu, īpaši par to,   lai visi pulciņa dalībnieki katru dienu cītīgi lūgtos sev paredzētos   noslēpums.

Sirsnīgi aicinām visus iesaistīties Dzīvā rožukroņa pulciņos savās   draudzēs, jo rožukronis ir spēcīgs ierocis pret morāles pagrimumu un cilvēku   atsvešināšanu, tas palīdz attīstīties garīgajai dzīvei. Šajā lūgšanā atdodam   sevi Marijas vadībai un aizbildniecībai, bet viņa vislabāk mūs ved pie sava   Dēla. Tā mēs arī piedalāmies Marijas misijā, kura vēlas pie Jēzus vest katru   cilvēku.

Materiālu sagatavoja priesteris Oskars Jabloņskis
Materiāls pārpublicēts no www.katedrale.lv
Advertisements